Ogres Zilo kalnu vilinājums aicināja jau kopš pērnā gada, kad Tjotjai Sonjai pasolīju - nākamgad braukšu pats! Tā nu ir sanācis, ka nesanāca man arī šogad piedalīties. Iemeslu pārpārēm, kurus šoreiz neņemšos pārskaitīt. Morāli biju noskaņojies ļoti nopietni, fiziski domāju, ka pietiekoši. Taču kā pats smejoties sevi uzmundrinu: ja nebija lemts, tad nebija, varbūt zīme no augšas!

Šī sacīkste ir īpaša, šeit ir mūsu komandas pirmais pjedestāls. Pagājušā gada augsto trešo vietu šogad bija jāaizstāv Vitālijam ar Oskaru ''divniekos''. Uzreiz teikšu neizdevās. Lai gan puiši bija gatavojušies īpaši, tieši milzu uzmanības veltot komfortam sacīkstē: bija gan vagoniņš, gan atbalsta komanda gan ''miljons sīkumu'' bez kuriem 24h sacīkste nav iedomājama. Desmitais aplis bija liktenīgs. Tobrīd atrodoties komfortablajā ceturtajā vietā Oskaram atrodoties trasē sekoja kritiens. Oskaram sāpīgs kritiens notika arī Vietalvā, pēc kura dakteris neļāva ilgāku laiku turēties ne pie kāda smagāka instrumenta, izņemot tējkaroti. Vecā, nesadziedētā trauma deva par sevi manīt. 24h sacīkste ir gana grūts un cienījams pasākums, kas tomēr nav pastaiga par Arkādijas parku ar meiteni pie rokas. Vienvārdsakot ritens bija jāpakar. Vitālijs gan vēl divus apļus izbrauca, bet tas tā, lai atvadītos no trases.

Pasākums bija ļoti izdevies un liels paldies organizatoriem! Ticam, ka nākamgad tomēr būsim atkal tur!