Svētdien, ar TREK PHILIPS pirmā posma sacensībām Ventspilī atklājām šī gada sacensību sezonu! Pēc kalendāra redzams un jau ziemā nolemts, ka šosezon pilnā komandas sastāvā piedalāmies arī šajās Latvijā tik populārajās sacensībās un uzreiz ''lielajā distancē''. TREK PHILIPS sacensību posmi tiek organizēti lieliska gaisotnē un veidotās trases ir atzītas daudzu sportistu starpā. Ventspils posms ne ar ko neatšķīrās. Agri ceļoties un veļoties uz sacensībām vēl autotransportā pārrunājām par sezonas sākuma mandrāžu, bet ieraugot ''Lemberga hūti'' nepatīkamā kņudēšana vēdera rajonā izzuda. Laikam tomēr jūtamies sezonai gatavi un pārliecināti par saviem spēkiem!

Lai gan neviens nebijām braukuši šo trasi, tomēr internetā bija pietiekoši daudz informācijas gan par reljefu, gan citām trases īpatnībām. Pēc starta šāviena "Lemberga hūte'' mūs aicināja augšup un to arī darījām. Pirmajā aplī tas bija tikai pret kalnu, bet otrajā un ieejot finišā augšupvedošais pakalns bija kļuvis riepu sagraizīts un vairāk atgādināja mīšanos pa gultas matraci. Un jā, turpinājums tam bija kārtīgas dubļu vannas. Bez iespējām apdzīt un pamatnē izbērtie būvgruži visu laiku lika piedomāt par cauru riepu. Tāpat kā ieteikums nenovirzīties no trases, jo visapkārt daudz vecu dzeloņdrāšu. Samīcījušies pa dubļiem daudzi jau sapriecājās un lēkdami virsū uz saviem rumakiem bija gatavi rauties trasē! Bet kur tad gan aizskriesi - jo priekšā slapjā pļava. Un manuprāt, likās, ka pat prātīgāk ir noskriet šo posmu riksītī, nevis mocīt un  mīt. Ko arī darīju. Slapjā pļava. Bija jau dzirdēts par viņu, bet pastāvēja jau variants, ka viņa tiks apieta. Bet ne šoreiz. Pirmais aplis viņā tikai saslapināja kājas, taču otrajā, jutu ka viņa atņem visus manus spēkus, papildus arī kārtīgi nosaldē manas kājas. Vēlāk tas ļoti atsaucās uz otrā apļa veikšanu, kad visu laiku nepameta doma - izstāšos! Kā vēlāk izrādījās par to biju domājis ne es viens.

Aiz pļavas bija gara, līkloču taciņa, kura nevienam mums nedeva iespējas apdzīt. Temps bija tāds kāds viņš bija un tam arī pakļāvāmies. Un kad jau parādījās manevru iespējas, katrs to izmantoja saviem nolūkiem. Trases pirmā trešdaļa noslēdzās ar smilšu vannām, kuras izbraukt nemaz nebija tik iespējami. Atmiņā vēl karaspēka daļas šķērsošana un betona plāksnes uz ceļa. To neregularitāte un robi plāksnēs stipri kaitināja. Skats uz jūru arī ir atmiņā, bet cik tas bija skaists vai nē, piefiksēts netika, bija sacīkšu azarts. Pēdējā trases trešdaļa iesākās ar cietiem meža nobraucieniem un uzbraucieniem. Domājams ne man vienam šī trases daļa uzjundīja braukšanas vēlmi.

Un jā, beigu daļa. Jau redzot 200m priekšā finiša vietu, trase atkal ieved mežā un ved pilnīgi uz otru pusi! Šis posms bija gana labs, gan ar laipām, gan garajiem uzbraucieniem, gan pieminēšu to vienu īpaši garo, stāvo, smilšaino nobraucienu ar izeju pa labi uz 90 grādiem.

Protams tas ir īsumā tikai viens aplis, priekšā bija jārēķinās vēl ar otru! Man nepaveicās, jo ieejot otrajā pāris minūtes atpakaļ tika dots starts pusmaratona braucējiem. Un šoreiz es sajutu kā ir braukt no pašas pašas aizmugures. Varbūt citā trasē, bet jau iepriekš pieminēju - ko ar mani izdarīja cauri laušanās atpalicēju pūļiem un slapjā trase.

Rezultāti skatāmi to sadaļā. Tāpat bildes un video!