Apzināti, ilgāku laiku netikām mainījuši šīs sadaļas jaunumu listi, lai augšdaļā atrastos uztura blogs. Šādi pēc iespējas vairāk gribējām akcentēt tā lielo nozīmi.
Taču notikumi Kamparkalnā liek atgriezties šodienas realitātē, norādot, ka viss turpinās. Nekādi nevēlējos šoreiz pieminēt lietas ar mīnus zīmi, bet nedrīkst arī par to nerunāt. Bet par visu pēc kārtas. Tikai pāris dienas pirms starta (lai gan visu vienmēr izplānojam laicīgi) sapratām, ka ir problēmas ar komandas sastāvu. Maratona distancei, pirmoreiz komandas pastāvēšanas vēsturē, nebūs pilns sastāvs! Pastāvēja pat apspriešanās vai kādam no pusmaratona distances nedoties garajā sacīkstē - lai tik būtu pilna iekaite. Kamdēļ tā? Laikam jau milzīga apstākļu sakritība, bet visupirms jāpiemin mūsu līdera Kalvja trauma un veselības problēmas. Ļoti gaidam viņa atveseļošanos un visdrīzāko atlabšanu. Savukārt Vitālijam ar Edgaru personīga rakstura netikšana uz šo sacīksti. Toties pusmaratona komanda izspēlējot taktisku soli - pievienojot uz atlikušajiem posmiem pēc nolikumā atļautajiem punktiem otru Kalvi, ļoti vēlējās ieņemt pjedestālu. Tamdēļ neviens netika deleģēts uz garo distanci, jo visi spēki vajadzīgi šeit. Taču pēdējā brīdī uz sacensībām netiek arī Andris...
Šogad organizatori jau tā grūto distances sākumposmu padarīja par vēl grūtāku "iepinot" tajā vairākus simtus metru ar slapjiem dubļainiem līkumotiem kāpumiem. Šeit arī sākās izdzīvošanas māka, kas maratona distances veicējiem lika sadalīt spēkus tā, lai tie pietiktu diviem apļiem. Daudziem sportistiem dodoties otrajā aplī atrast spēkus un motivāciju bija patiešām grūti. Jāsaka gan, ka visi todien braukušie mūsu komandas dalībnieki nobrauca godam, savu spēku ietvaros un pat pāri tiem, iespējot patiešām atzīstamus rezultātus un katrs ir pelnījis uzslavas! Trases vidusdaļa salīdzinoši ar pagājušo gadu mainīta nebija, vien nobeigumā tikām pie diviem downhila nobrauciena posmiem un protams finiša kalns. Daudzi to uzskata par nogalinošu, bet daudziem tas paliek atmiņā kā personīgā uzvara.
Mazliet atguvušies pēc sacensības sākam apjaust, ka starts posmā ir izdevies. Mikrofonā izziņo par apbalvošanas ceremoniju uz kuru protams dodamies arī mēs. Tikai tagad pieejot pie rezultātu dēļa pamanu, ka esam otrie posmā komandām! Priecīgs zvanu pārējiem, lai visi esam kopā un tuvāk ceremonijas centram. Visi esam pārsteigti un pacilāti. Vērojam kā apbalvo meitenes, kad Vilnis saka, ka esam tomēr trešie. Laikam tomēr korekcijas. Un kad pienāk laiks izsaukt mūs, izrādās, ka neesam arī trešie.... Stāvam apmulsuši. Tas ir tāpat kā bērnam iekosties konfektē, bet pēc tam kāds saka atdod, tā mana! Vēl mājupbraucot transportā, pat nākamajā dienā, tāda kā netaisnības sajūta. Līdz netika paziņoti galarezultāti nezinām arī, kuri tad esam. Bet zinām, ka esošie pjedestālu īpašnieki tos bija pelnījuši. Un jau nākamajos sacensību posmos mēs ar viņiem būsim mainītās lomās! Veiksmes visiem mums!
