Šogad šī ir vienīgā asfalta sacensība mūsu kalendārā. Pagājušogad ieguvuši labas starta vietas šī gada sacensībām mēs ar Vitāliju bijām gatavi, kā minimums atkārtot pērn sasniegto. Izdevās vēl labāk! Šoreiz no otra gala, Vitālijs tika pie 18.vietas, bet Atis pie 65.vietas kopvērtējumā un tas nozīmē tikai vienu, ka nopietni jāapdomā pareizā taktika nākamā gada sacensībām. Un tieši taktika pievīla mūs abus šoreiz. Vitālijs juta sevī tik daudz azarta un spēka, ka ''nostrādāja'' vadošās grupas galvgalī tuvu ceturtdaļtrases. Savukārt Atim vienā no grupas saraušanas mēģinājumiem neizdevās ar savu mtb riteni tikt līdzi prom bēgošajai šosejnieku grupiņai un tas tamdēļ, ka tika izvēlēta grupas ''aste'' - braukt pašā aizmugurē. Protams abi izrunājuši vēlreiz notikušo trasē teorijā visu saprata un brauktu savādāk, taču kā jau tika pieminēts - tas lai paliek uz nākamajām sacīkstēm.

Braukt pa tukšām Rīgas ielām, sagatavotām tikai velobraucējam ir īpaša bauda. Protams gribējās vairāk līdzjutēju trases malās, taču ticams, ka kādreiz arī Rīga mūs sapratīs. Starts krastmalā un virzāmies Dienvidu tilta virzienā. Ik pa mirklim gar sāniem apdzen kāds ātrāk braucošs, bet svarīgākais ir aizķerties vadošajā grupā. Ap ''LIDO'' šķiet apjaušu, ka grupa ir, kurā esam ap 40 braucēju. Pagrieziens pa labi uz Dienvidu tiltu un sajūtams pretvējš. Tas ievieš izmaiņas priekšgalā, kurš sabremzējas, veidojas manevri, un vienā no tiem ap tilta vidusdaļu labajā pusē pirmais kritiens. Vismaz treji nomet kūleni, es atrazdamies grupas kreisajā daļā sagriežu tur vēl vairāk. Tilta gals, nobraukšana, pagrieziens pa labi. Šoreiz esmu grupas labajā ārējā malā un turpat kreisajā malā vismaz divi uzskrien ceļa barjerai. Šī vieta uzskatāma par visbīstamāko un braucējam, kas nav iepazinies ar trasi (bet tādu ir vairākums) tikai veiksme ļauj izbēgt no ļaunākā. Gar Daugavas otru krastu nepārtraukti veidojas grupas saraušanas mēģinājumi un pavisam ātri jau esam uz Vanšu tilta. Uzbraucot uz tā daži uzdurās uz sadalošajām barjerām, tās aizripo traucēdamas tiem kas brauc aizmugurē. Nobraucot no tilta uz otru apli jūtams pretvējš. Līkločos un pretvējā ''atkabinos'' no vadošās grupas un vienatnē nekādi neizdodās to panākt, lai gan turpat vien esmu. Sāku meklēt kādu aiz savas muguras. Tālumā redzu ''šosejnieku'', nolemju sagaidīt to. Tas nenotiek, bet pirms Dienvidu tilta sagaidu otro grupu. Izbrīna lielā atstarpe. Šeit arī savi 40 braucēji un ātrums jūtami lēnāks. Turpinu braukt uzmanīgi un tikai uz Vanšu tilta atceroties pieredzi ar barjerām, apbraucu tās pa kreiso malu. Šeit izdodās apdzīt arī savus 20-30 braucēju un aiz līkločiem tieši uz finišu. Prieks, ka veiksmīgi!