Sigulda man kopš bērnības ir vieta kur ir vagoniņš, Velna ala un spieķīši. Lielāki un mazāki. Daudzie rudens pārgājieni pa kritušajām lapām un Panorāmas rats. Nu, Sigulda jau vairākus pēdējos gadus man vairāk saistās ar ''serpentīnu'' un ''siguldnieku''. Pirmais bija finiša pacēlums Krimuldas sacīkstēs, bet otrais nu ir kā neatņemama daļa visām velo sacīkstēm un kalpo kā finiša taisne. Daudziem tās ir tīrās mokas, daudzi uzskata kā uzvaru tanī tikt kaut ar kājām, mēs sapņojam par to kā uz riteņa tanī ''uzlidot'' un nofinišēt sev un citiem par prieku.
Diena rīta pusē bija patīkami saulaina un ar dzestru rudens gaisu. Taču izņemot komandas dalībniekiem numurus Gaujas pretējā krastā draudīgi par sevi atgādināja tumši zilie mākoņi. Jau biju gatavs uzņemt kārtējo lietus devu, taču pagājušā gada Siguldas trases apskatē lielā salīšana un ''nosalšana līdz kaulam'' izpalika. Tikmēr stājušies uz starta ,katrs savā koridorī, noskaņojāmies uz ātro trasi, kuras garumā bija zināms, ka būs trīs būtiski pacēlumi plus divas dubļainas nobraukšanas.
Stingrā zemes pamatne un labi uzpumpētās riepas deva savu artavu, lai sākuma posma skrējienā bez problēmām tiktu plūsmai līdzi. Pavisam drīz jau bija skaidrs, ka vajag mīt ātrāk, jo ir varēšana! Papildus stimulu deva pazīstamu stiprāku konkurentu ieraudzīšana sev priekšā. Tagad doma viena - noturēties pēc iespējas ilgāk viņu sabiedrībā un neizkrist no tās. Pirmajā dubļainajā nobraucienā lavierējot starp balansu, kokiem un slēpjveida slīdēšanu lejup pamanos izmantot izdevību un no tā paša pulciņa kuram turējos iepakaļ nemanīts ņemos bēgt. Trases īpatnības man to ļauj realizēt un nu jau divdesmit minūšu garumā no ''atpalicējiem'' ne ziņas. Toties garajā meža takā, kur visi iemēģina rudens putnu gājienu braukt taisni vienam aiz otra, tie paši puiši apdzen nu jau mani un man prātā tikai viens - tikai neizlaist no redzes loka un neaizlaist šos par tālu. Tad negadījums (nenoturējos ''smilšu vannā'') un šie vairs nav manā redzes lokā... Bet nekas , gana mundri turamies un turpinājumā jau braucam gar Gaujas krastu, kur prātā tikai viens - savākties un solīdi tikt augšā ''siguldniekā'' un protams arī labi finišēt. Esot uz Gaujas tilta pārvelku elpu, ieņemu ērtāku pozu uz beņķa un vienmērīgi, bet pietiekami neatlaidīgi minu augšup. Pirmo elpu pārvelkot paceļu galvu augšup un pamanu komandas biedra muguru. Tas šoreiz man deva īpašu papildus impulsu kas ļāva man godam finišēt...
Jāuzteic katrs komandas dalībnieks atsevišķi, jo katram trasē bija savas grūtības, bet tās tika pievarētas pat uz ''ļoti godam''. Mūsu katra varējums šoreiz ir skatāms sadaļā rezultāti. Katra braucēja neatlaidību un apņēmību var redzēt viņu sejās fotogrāfijās sadaļā galerija.
