Vienmēr, kad beidzās sacensību cikls, gribās teikt: ''karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!''. Varbūt triviāli, bet patiešām tā ir. Galvā noslēdzās tāds kā aplis,kurš liecina par beigu sākumu. Turpat jau apziņa, ka tuvojas kaut kā sākums. Iespējams, ka kādam tā nekad nav, bet es par sevi.
Apļa beigu noskaņojumā visai savlaicīgi ieradāmies Smiltenē. Te nekad nav bijis viegli! Varbūt apziņa, ka tevi vairāk atpazīst, varbūt prasīgo skatītāju dēļ, bet varbūt tamdēļ, ka trases te nekad nav vieglas. Tikai pārģērbjoties attopos, ka šodien SEB, tātad ''moku kambarim'' nevajadzētu būt. Tiešām, 37km ir pārvarami. Un pasalstot starta koridorī, kad domas pa lielam ir par lietu un skatiens verās debesīs ir vēlme trasē atstāt sevi visu. Aiziet!
Tehnikuma kalns domāts, lai momentāli atkrīt vājākie, bet kurš tad te tāds ir? Un ne jau pirmajā kalnā viņi ''noģībst''. Tā visi rullē, cik nu var - pilnu duku. Asfalta posms aiz tā liek sasniegt lielākos ātrumus trasē. Turoties gar kreiso, ierasto malu, labajā notiek saķeršanās. Rāmju klaudzieni vienam pret otru liek saskriet ''šermuļiem pār kauliem''. Vibrācijas no kritieniem bija tik lielas, ka nezinu kā paliku uz riteņa. Varbūt gada lielākais manis redzētais masu kritiens. Padomāju, ka esmu dzimis ''laimes krekliņā''. Vēl minūti mani neviens neapdzen. Tas liek aizdomāties... Atkal un atkal, vienā no pirmajiem sakņu kalniņiem pazaudēju savu vienīgo dzerampudeli. Neapstāšos, lai ir. Labi, ka šķidrā želeja, tai uzdzert nemaz neprasās, taču dzeršanas punktā piestāju gan. Lai brauc garām, gan trasē atgūšu - padzerties ir svarīgāk! Kalni, meži, pļavas, takas....,viss pa lielam te gan pazīstams. Braukts turpu vai šurpu. Tas ļauj neraustīt tempu, braukt tehniski pareizi un notikumus aiz līkuma var aprēķināt. Ko nevar aprēķināt - tas ir vai pietiks ''dukas''! Spēka līdz beigām. Patīkami ir uzbraukt parka kalnā, izbraukt cauri pilsētas centram, tikt tehnikuma kalnā - un tas viss ''pie pilna saprāta''. Un tomēr pirms parka viens asprātis izceļās. Izejot līkumu, uzbraucot uz tiltiņa, kur pats esmu redzējis šaušalīgus kritienus, viens asprātis mani dzen spiežot ārā no trases uz margām. Maigi aizrādot pretim saņemu: ''....es te pirmo reizi!'' Starp pirmajiem 500 es viņu neredzēju. Un labi, ka Abuls šoreiz bija zemā līmenī. Upei pāri varēja pārbraukt jebkurš, taču iepriekš dziļie ūdeņi bija sabiedējuši un viens otrs pat metās peldus... Laikam tomēr trasē nebiju izlicies pa visiem 100%, jo pēc upītes forsāžas apdzinu vairākus desmitus censoņu. Žēl, ka kalniņš nebija garāks...
Žēl, ka pēdējais posms... Tomēr savu iespaidu rada tas, ka priekšā ziema. Zināms, ka atpūtīsimies, ziemā sūri un grūti pastrādāsim, lai nākamsezon atgrieztos. Atgrieztos un uzvarētu!
