Šķiet ne tik tālajā 2011.gadā kā komanda piesaistījām uzmanību Rīgas velomaratonam. Togad galvenais sponsors bija TELE2 un tā arī sacīkste nesa viņu vārdu nosaukumā. Togad Edgars, Vilnis, Juris, Andris un es ņēmām līdzdalību. Komandu ieskaite nebija un trase arī nebija pa šobrīd nu jau ierasto pilsētas centru, bet , ja nemaldos, tikām izbraukuši arī ārpus pilsētas robežām. Jau pirmajā piegājienā 49km izcili pieveica Edgars, uzreiz ielaužoties pirmajā simtniekā (81.v.).
Nākamajā gadā šo sacensību savā kalendārā bijām ielikuši tikai mēs divatā ar Vitāliju, tāpat kā visus nākamos gadus. Iespējams, ka abi bijām sajutuši īsto sacensību garšu, jo abi bijām vadošajā grupā, visam peletonam priekšgalā. Vitālijam augstā 18.vieta, es septītajā desmitā.
Tad nāca 2013.gada sacīkste, kurā jau mērķtiecīgi gājām uz velomaratona komandu ieskaiti. Mērķis – pjedestāls! Šis bija pirmais gads, kad trase vijās mums šodien ierastajā virzienā, šķērsojot Daugavu pa abiem tiltiem. Vitālijs ļoti daudz strādāja pie peletona priekšgala. Veidojot gan atrāvienus, gan izkārtojot cita veida manevrus. Diemžēl neatradās neviena kompanjona, lai aizbēgtu, bet rezultātā tāpat augstā 19.vieta. Es nenoturoties pirmās grupiņas astē tomēr atkritu ,taču 51.vieta tāpat bija lielisks sasniegums. Kalvis, Vilnis un Juris jau pirmajā sacīkstē, izlauzās no pašas aizmugures ar to ienezdami milzīgas korekcijas, sasnieguši simtnieku, galarezultātā arī pirmo kausu Rīgas velomaratonos – komandai 3.vieta! Apsveikšanas ceremonijā bijām ļoti pārsteigti, jo nemaz tik viegli ko tādu sasniegt nav iespējams.
2014.gadā jau nācās aizstāvēt komandas sasniegto. Tikām pastiprinājuši sastāvu klāt pienākot Kasparam K., Sandijam un Kasparam S. Atmiņā palikcis, ka šī sacīkste bija aukstos ziemeļu vēja apstākļos. Visi finišējām pirmā simta ietvaros, bet Vitālijs visaugstāk – 8.vieta! Atkal un atkal ļoti daudz strādājot peletona priekšgalā, bet taktika uzvarētāju pulciņam šoreiz atkal citāda/labāka. Apbalvošana mazliet kurioza. Pērn sasniegto 3.vietu noturējām, bet orgiem kļūdoties tikām pie otrās vietas kausa, uzvarētāju komandu pat neizsaucot uz pjedestāla.
2015.gads. Pirmo reizi trasē iekļauta Vecrīga ar bruģa sekciju. Tas saceļ milzu ažiotāžu forumos, vairāk gan negatīvi tendētu – tikšot lauzta dārgā tehnika, būšot milzums daudz kritienu. Mēs paliekam neitrāli. Mani personīgi gan vairāk interesē laika apstākļi. Sola lietu un zemu gaisa temperatūru! ....un abus sagaidam. Turpat 12 grādu pēc celsija. Starta koridorī jau stāvot papildus stiprajam vējam klāt Mātes Dabas sūtījums – Lietus. Man tas nozīmēja – un salšana var sākties! Atzīšos, ka nosalis biju tikai ne es, pat mana augšlūpa. Tehniskais starts šķiet mazliet ievilkās. Varbūt līdzvērtīgāki jutās aizmugures braucēji dēļ tā, ka viņi zināja, ka pirmais koridoris nav atlaists. Man gan tas vairāk atgādināja nevienlīdzību, jo kam gan es piecus gadus centos tikt un noturēties pirmajā koridorā, ja tagad man neļauj braukt, bet liek pagaidīt trešā vai ceturtā koridora žiperus. Un kad tie ir klāt, tad braucam. Cik zinu metro kavētājus stacijā negaida! Pirmajā aplī lietus un ūdens bija ļoti daudz, tāpat kā kritienu. Redzēju piecus. Man vien divas reizes šķiet pats Velo Dievs neļāva sabučot asfaltu, vēl trijas reizes nenokritu uz meistarības un pieredzes rēķina. Ļoti gaidīju bruģa sekciju, jo nekad sacensībās nav braukts par to. Atzīšos izjūtas savdabīgas – kāju un roku muskuļi tika izvibrēti līdz nemaņai. Otrais aplis par izdzīvošanu, jo pirmā grupa pēc bruģa bija izstaipījusies un jau prom, bet aizmugures stiprie bija sajutuši braukšanas garšu un elpoja mums mugurā. Lai vai kā sacīkste aizvadīta godam! Komanda deviņu pārstāvju sastāvā izcīnīja 2.vietu! No 124 komandām piekāpjoties tikai vienai. Individuāli visi pirmajā simtā vai tuvu tam. Taču maksimumu no iespējamā paņem Sandijs – viņš uz pjedestāla – 3.vieta! Nosaluši, saņēmuši rokasspiedienus no Rīgas mēra un kausu, bet gandarīti par paveikto.
Komandas vārdā,
Atis
