Lai gan starp mums velo mīļiem ar sarkasmu un smīnu tiek sacīts, ka pie mums tikai pauguri vien ir, tomēr atļaušos virsrakstu nemainīt! Un domājams visi, kas bija ieradušies Talsu pusē, lai piedalītos TREK MTB maratona 4.posmā nemaz nebūs tam pretim. Laiciņš bija pat ļoti izdevies! Man kuram vienmēr salst (uzskatu, ka neesmu piedzimis pareizajos platuma grādos), šoreiz bija patīkami silts. Ja nu kas negāja pie sirds, tad tikai lielais mitrums un bezvējš, kas kombinācijā ar siltumu šinī trasē daudziem bija kā ''kapracis'' (lasi jāizstājas). Un jā, šinī pusē vēl pašam nebija nācies braukt, komandas biedri jau tika mani brīdinājuši, ka viegli šeit nebūs! Vēl jo vairāk - Jurim šī trase ir starp tām, kura pavisam neiet pie sirds.

Orgi jau pašā startā barbariski lika mums braukt pret kalnu, kur pulsometrs, ja tam būtu iespēja rādītu brīdinājumu, ka no riteņa ir jānokāpj! Divi stāvie kāpumi pa mīksto zālīti mums sporta klases braucējiem bija jāveic visas trijas reizes. Ja vēl startā bijām saņēmušies, tam nobrieduši minūtes desmit, aizejot otrajā aplī jau bija daudz grūtāk, savukārt finišējot neuzbraukt augšā vienkārši nedrīkstēja - dēļ apziņas, dēļ skatītājiem... Turpinājumā pēc starta iebraukšanu mežā regulēja pašaura taka, kura neļāva nekādus apdzīšanas manevrus. Ja tomēr saņemsies uz ko tādu - gaidi nepatikšanas akmeņa, saknes vai dubļu izskatā. Pulsam nenokrītot pamanām, ka trase iegūst citu izskatu. Plats, ciets grants ceļš ar kalniņiem augšā, lejā. Šeit arī lielākie ātrumi un daudzi apzinoties, ka nākamais ''skrienamais gabals'' var nebūt tik drīz to izmanto, lai iegūtu labākas pozīcijas tuvāk līderiem. Kļūdījušies viņi tiešām nebija, jo lielu trases daļu pat nevar aprakstīt - tā vienkārši bija. Ar visiem iespējamajiem variantiem. Pa vidu tik atceros vēl stipri mīksto biatlona trases posmu. Vienu laik likās, ka mans rumaks ir no betona, tik lēnu virzījāmies uz priekšu un šeit varbūt vairākkārt būtu bijis ātrāk ar kājiņām paskrienot, taču izbraukšana ''uz krēsla'' likās pievilcīgāka. Tuvojoties starta vietai, lai izietu otrajā aplī viens kārtīgs nobrauciens lejup. Aiz līkuma tik pat kārtīgs pacēlums. Ziemā šeit slēpotājus augšup paceļ pacēlājs. Pirmo kalna daļu pieveicu, ieraugot cik stāva otra nolemju nokāpt, priekšā bija downhill trase. Pēc stundas un nedaudz vēl bija jābūt stipri možam, lai nepazaudētu kontroli un paliktu trasē, nenokristu. Aplis nemaz nebija tik liels, taču vidējie ātrumi tāpat. Jau teicu, ka otreiz ''kāpt'' starta kalnā bija pavisam grūti un uzbraucot tanī veselais saprāts lika nokāpt no riteņa. Taču nebūs tam būt! Smadzenes kopā ar gribasspēku izstrādā tālāko plānu un rezultātā tomēr trasi pieveicam, par ko īpašs prieks. Vēl tik atceros, ka pa apļa vidam iedomājos - kā nez maniem puikām gāja, varbūt puiši pjedestālu iekaroja. Šīs domas mani spārnoja un spēki apļa otrajai daļai atradās pārpārēm. Rezultātā kā nu kuram: kam ātrāk par trim stundām, kam nedaudz pāri.

Ola ar kāpostiem, kurus parasti nosmādēju (jo neliekās, ka tā ir pareizā pārtika pēc gonkas) šoreiz tika notiesāti kā delikateses. Visam pa vidu nekādi neatradu ūdeni, vienalga ko, lai padzertos (abas savas pudeles bija ''izkaltušas''). Situāciju glāba Red Bull meitenes, tikko ieradušās ar savu ''bundžas vāģi'' pacienādamas un slāpēm gals. Jau mājupceļā īpašā cieņā man bija piens, litrs pazuda kā nebijis...