Nu, ko lai saka? Ilgi gaidītais krosiņš savos piemājas mežos bija, kā malks svaiga gaisa vai varētu arī sacīt - kā pankūkas ēst pie kaimiņiem - vienmēr garšīgāk! Tas gan laikam tamdēļ, ka šādi tehniski, sarežģīti, arī nenobraucami un pilnīgi neprognozējami pavērsieni trases gaitā ir tikai vienu reizi gadā. Pirmo reizi ,kad piedalījos, trijus gadus atpakaļ, trasē sev aiz muguras dzirdēju - ko es šeit daru? Šo pašu jautājumu, ik reizi, katru gadu uzdodu es arī sev. Redzot apkārt tikai līderus vien, spēka pilnus sportistus, šis jautājums ir pilnīgi loģisks. Gan blakus braucienos, gan savējā ne ikdienas braucējus, ne kādu citu no otrā simta vai tālāk manījis netiku. Ozols, Preimanis, Apse, Meļehs, Smoļins, Sorokins, Eislers, Flaksis, Roskošs...,visus pat nevar nosaukt! Braukt ar šiem puišiem plecu pie pleca ir pacilājoši. Bet visu pa vietām saliek trase. Lai vai cik esi gatavojies, šeit gan vairāk domāju iepazinies ar trasi, laika apstāklis (sniegs, vietām dublis, vietām uzsalst) un specifiskā krosa ''piegarša'' trasi burtiski ''sagraiza''. Kur likās, ka problēmas nav ne uzbraukt, ne nobraukt - situācija mainās ik uz apli. Riepas piepumpētas standartā šoreiz negāja cauri, tiek nolaistas uz minimumu, jo paskriet var vienīgi ja simts metru un divās vietās distancē, taču uzbraukt varēšana pastiprinās it visur. Starts klasiska štelle - pret kalnu, pa smilts un sniega sajaukumu. Nedrīkstam, savu varēšanu robežās pieļaut, ka garām aiziet kāds naskāks brauktgribētājs. Vēlāk tas attaisnojās ar uzviju, jo peletons izstiepjās ļoti garš, ja ne pa visu apli. Pirmajā bīstamajā nobraucienā, kurā biju jau kritis treniņu laikā, atkārtota neveiksme. Pusbēda būtu tas kritiens, citiem tas beidzās arī traģiski, ar rāmja lūšanu vai efektīgu kūleni. Ātri uzlēkdams atpakaļ uz riteņa mans īkšķis nekādi neatrod pārslēdzi, lai pārslēgtos uz lielākiem ātrumiem. Mazliet sasmējos pie sevis, domādams par nākamajiem diviem apļiem. Turpinājumā sapratu, ka man šodien būs divi ātrumi - priekšā mazais un lielais zobrats. Aizmugurē jau bija palicis trešais lielākais, kuru zemāk pārslēgt vairs nedrīkstēja. Ik pa laikam nokāpjot no riteņa sapratu, ka ne jau es viens tāds. Šodien tā ir krosa īpatnība. Un diez vai stipri manu rezultātu tas ietekmēja, tik vien kā minimāli pakutināja manu komforta stāvokli. Otreiz nonākot pie ''klupšanas akmeņa'' mugurā elpoja jau līderis. Solīdi atbildot palaižu viņu garām un otrs nobrauciens bija jau tāds kādam tam bija jābūt. Vienu gan varu teikt, ka līderis, šoreiz bija atrāvies solīdi, jo otrās vietas kārotājs mani panāca tikai pēc vairākām minūtēm. Jau dodoties lejā pa pēdējo kalnu droši vien patraucēju trešās vietas braucējam. Finišējot dzirdu komentētāju sakām: "...cīņa par trešo vietu!...". Pieņemsim, ka man palika ceturtā vieta. Tā arī jutos, lai gan uz trešo apli netiku. Mazliet par maz ,bet gandarījums liels. Tomēr ne visiem izdevies šodien finišēt. Dažas vietas trasē redzamas arī mazā video: