Pērn šo sacensību braucu tikai es (Atis) un Vitālijs. Vilnis pēc tām mums saka, ka ,ja būtu bijis trešais braucējs, mums komandu ieskaitē būtu trešā vieta. Bijām mazliet apmulsuši: kā tad tā, vai vairāk neviens ar riteni nebrauc? Zinot cik simti piedalās šajās sacīkstēs, šis punkts uzreiz atkrīt. Laikam jau neticība komandu cīņām. Daudzi brauc un vēlās sasniegt individuālus rezultātus. Tuvojoties jubilejas 30.velomaratonam mūsu komanda jau zināja, ka ņems līdzdalību. Šoreiz mērķi visaugstākie – uz pjedestālu. Sākotnēji tas vēl šķita reāli, jo dalību pieteikušas bija tikai dažas komandas. Rezultātā pieteikumā 32 komandas un tas jau šķita tuvu fantastikai. Ne jau tamdēļ, ka mēs švaki, drīzāk cienām un respektējam blakus braucošos konkurentus. Jau pērn abi ar Vitāliju bijām labi pastrādājuši un devāmies uz startu kā pirmā koridora ieņēmēji. Vēl vairāk – atradāmies pašā priekšā. Nez ko tobrīd padomāja blakus stāvošie ar lepnajiem un smalkajiem veloagregātiem. Viņi droši vien iesmēja par mums, taču pēc Romāna Vainšteina pistoles starta šāviena vairs nebija līdz smiekliem. Lielais starta ātrums tuvu 50km/h un patīkamā atrašanās peletona galvgalī... To var vērot arī albuma bildēs. Vadošie braucēji startu bija uzsākuši tik ātri, ka uz Dienvidu tilta aiz tiem otrajai grupiņai jau veda turpat pusminūti. Jāatzīst, ka šogad bija izteikti jūtama piesardzība trasē. Tikai daži jaunuļi ik pa mirklim pieļāva perfektai braukšanai neraksturīgas kļūdas. Daugavas otrā krastā atrodoties vadošā grupa ne mirkli nesēdēja rāma un temps tika raustīts bez apstājas, te vienam, te otram mēģinot aiziet atrāvienā. Temps palika neraksturīgi zems tikai otrajā aplī iepretim LIDO. Neviens nevēlējās strādāt pretvēja apstākļos, jo visi taktiskie rēķini droši vien bija pakārtoti Daugavas kreisajam krastam. Tas piepildījās, bet grupa nesadalījās. Palika gan mazāka, bet tikai. Pirms pēdējā tilta (Vanšu), man tomēr izdevās ieņemt kreisās joslas pozīciju. Tas tamdēļ, lai varētu pa Vanšu tiltu pastrādāt un apdzīt tos, kuriem spēki jau izsīka. Pēdējie līkumi gar prezidenta pili: šeit visi vienādi, gana uzmanīgi un 300m finiša spurts. 32 grādu karstums lika sevi manīt. Nolīduši ēnā saskatāmies un uzdodam viens otram vienu un to pašu jautājumu: vai sanāca? Ļoti jau gribējās, bet rēķinām kas atradās vadošajā grupā (policistu velobiedrība, junge, ELKOR un gan jau vēl kāds...) - diez vai. Taču nejutāmies vīlušies. Nākamgad jau visi būsim pirmajā koridorī un tas nav maz! Apbalvošana iekavējās vairāk nekā uz pusstundu, taču mēs esam klāt. Ir jāmāk cienīt uzvarētājus, apsveikt tos, lai arī konkurenti. Pasākuma vadītājs caur mikrofonu paziņo: “...un komandu sacensībā trešo vietu ieņem ...(solīda pauze)...MTB (šeit jau mēs visi skaļi iebļāvāmies) Garkalne!”

 Tā bija mūsu uzvara un Rīga to redzēja! Paldies puišiem!