Sezonas noslēguma posms, vairums man piekritīs, grūtākajam un interesantākajam mtb sacensību maratonam Latvijā, TREK MTB, notika Krimuldā. Varbūt pāragrs finišs, domās daudzi, jo vasara vēl pilnbriedā. Tikai septembra skolas laika tuvošanās mazliet liecina par rudeni. Taču tāds šī gada sacensību kalendārs.
Gaujas senleja ar nacionālo parku ir vienas no skaistākajām vietām mūsu valstī. Sestdien šeit valdījām mēs un velosports. Krimulda vienu laiku bija pieklususi kā starta un finiša vieta un daudzi no jaunajiem braucējiem nemaz nezināja par tādu serpentīnu. Taču patiesie velomīļi vairums piemin šīs vietas kā tīkamākās braukšanai ar riteni. Jau pieminēto serpentīnu, mēs sporta klases braucēji, pēc pilnas programmas ''izgaršojām'' trīs reizes. Kāds no veloforuma bija saskaitījis 16 ievērojamus kāpumus un 10 kritumus. Izkalotu taciņu, upīšu un tiltiņu skaits nenoliedzami bija vairāk. Abas pudeles pazaudēju pirmajās ''trepēs''. Tās aizbēga man pašam nemanot. Pirmie 32km pazib ātri, spēka pietiek. Abās dzertuvēs tieku tikai pie plika ūdens. Gaidu ēstuvi - nesagaidu, ļoti gribās piepildīt tukšumu vēdera daļā. Sagaidu tuneli. Brienam tam cauri ar Brakovski Jāni, kurš tīksminās par apkārtējo dabas skaistumu. Man cits galvā - saglabāt viņu savā redzes lokā. Vienā no kalniņiem Jānim trūkst ķēde un aizbraucu viens. Ik pa laikam, līdz pašam finišam cīnos ar jaunu puisi, kuru tomēr finišā apdzenu. Pirms Lorupes gravas jābūt nobraucienam. Biju dzirdējis no kāda braucēja, kurš vēlējās redzēt to, kurš ''ierakstīsies'' nobrauciena taciņā un nonāks lejā vesels. Tuvojās tilts. Pie margām stāv puisis ar asiņainu seju. Tas viss uzdzen bailes, bet neiespējamais jau aiz muguras, kad esmu nobraucis lejā.
Vēlāk ''kāpjot'' no gravas ārā Kalvja tētis iedod ūdeni. Sen nebiju dzēris ko tik garšīgu.... Nekad nebiju bijis bobsleja trasē. No lejas uzbraukt augšā svaigam droši vien ir pavisam kas cits. Man tas bija nogalinoši! Žēl, nebija pulsometra, nez ko tas būtu uzrādījis. Tomēr uzbraucu. Minūtes piecas ''jāsavācās''. Nobraucieni atkal lejup uz Gaujas pusi liek ķermenim iespringt, jo vaļību ļāvušie nonāk nepatikšanās. Redzu vienas meitenes likstas krītot. Domājams tika cauri ar vieglu izbīli un nobrāzumiem, bet ar pieredzi turpmākajam. Pārbraucot pāri Gaujas tiltam jau galvā saprotu, ka finišs tepat, lejup uzminot uz ceļa stāv meitene, kurai uzmanību pievērsuši divi jaunekļi. Visi jauki tērzē. Es savukārt nesaprotu kamdēļ to darīt man pa ceļam. Ar acīm un smadzenēm meklējot man vieglāko iznākumu pamanu, ka krūmu taciņā pa kreisi ''iekrituši'' mani priekšā braucēji. Arī iestrēguši un tagad arī iekšā tur es - kā trešais. Paberzējamies tik ar riepām, bet uzsākam no nulles ātruma. Gribēdams serpentīnu finišā uzbraukt sev tīkami, saprotu, ka te vēl vispār jātiek augšā. Un tā ar vienu tik domu līdz finišam. Augšā! Iztukšotais organisms kāpostus ar olu uzņēma, bet nepieņēma kā savējos. Mocīja vēl stundas trīs.
Kopumā jāsaka - maratons ir galā! Bija grūti, vietām pat ļoti, taču mūsu komanda to ir pievarējusi, ik posmu uzlabojot savas pozīcijas. Kopvērtējumā sasniegta 14.vieta. Par vienu punktu priekšā vien palaižot SPORTLAT kolektīvu. Apņēmības pilni gaidot jaunus startus!
