Izskatot sezonas sacensību kalendāru Carnikavas pavasara riteņbrauciens nebija starp tiem mačiem, kurus plānojām apmeklēt. Taču draudzīgās izmaksas un tuvais ģeogrāfiskais stāvoklis radīja izmaiņas un es (Atis) ar Edgaru nolēmām tajās ņemt līdzdalību. Uz starta izgāja arī jaunā maiņa Arta un Ernesta personās. Puiši nostartēja ļoti labi, tik jāpiemin Arta pirmais lielais brauciens - 15km meža trasē, starp pārējiem pieaugušajiem.

Kā jau vienmēr tiek pieminēti laika apstākļi. Šoreiz patīkamo saules siltumu kliedēja dzestrais vējš no jūras. Starts notika stadionā, ārā no tā pa koridori sētvidū un jau pēc aptuveni kilometra mežā iekšā. Jā ,bet pirms paša starta klāt pienāca Edgars un novēlēja panākumus trasē. Sejā bija jaušams rūgtums - tieši pirms paša starta bija salūzis ''gailītis''. Tas mūsu komandai īsā laikā jau otrais ''kapracis''. Tā trasē jau esot galvā pārliku domās - kamdēļ tā? Taču domas izklīda, kad biju iekrampējies trasē, lai tiktu līdzi garām joņojošajiem. Starta posmu biju paķēris par strauju un nu netiku vairs līdz tiem. Meža taisnajās takās tā arī neatguvos, tik aizejot papildus cilpā, kuru var raksturot kā trases ''rozīnīti'' atguvos un jutos līdzvērtīgi ar pārējiem. Savukārt šinī trases daļā daudzi nebija paredzējuši tik tehnisku trasi un izskatījās apmulsuši. Biežā reljefa un seguma maiņa, līkloči, reizēm beigu posmi neredzami, nepārskatāmi, stāvi kāpumi un kritumi, arī trases marķējuma meklēšana (to nebija viegli pamanīt dēļ trases sarežģītības). Noejot no šīs cilpas trase atkal apvienojās ar 15km braucējiem un parādījās finiša azarts tos apdzenot. No meža ārā un vēl tik finiša spurts stadiona aplī.

Organizatori nebija gatavi tik lielām ļaužu masām un nākamreiz solījās laboties. Tik nedaudz uzkavējāmies, lai uzzinātu rezultātus, bērni saņemtu organizatoru saldējumus un domājams ,ka arī rudenī atbrauksim uz Carnikavu!