Jau nedēļas sākumā meteorologi sabiedēja visus ar ļoti augstajām gaisa temperatūrām. Šoreiz viņi nebija kļūdījušies. Lai gan izbraucot no rīta, Garkalnē gaiss bija patīkami dzestrs, taču braucot Apes virzienā termometra stabiņš veica brīnumus - ap 11:00 apstājoties pie 29 grādu atzīmes. Vēlāk vairs nebija laika viņu vērot, jo gatavojāmies sacensībām.

Reģistrācijā bija vērojams process, kad vairāki sportisti veica distances maiņu. Mums priekšā vien distanci uz mazāku nomainīja 2 stipri braucēji. Taktika vai kas cits?...

Šogad ļoti simpatizē Vivuss.lv maratona organizatoru izveidotās komandu „mājvietas” sacensību vietā. Jūties tā mājīgi un redzi arī citu komandu pārstāvjus, viņu arsenālu un sagatavošanās procesu.

Pieskaroties pašai sacīkstei, uzreiz jāsaka, ka nav vieglu trašu. Gluži tāpat, ka nav vieglu pretinieku. Apes trases īpatnība ir tāda, ka sākotnēji tā iet pret kalnu, kur pirmos 12km ne katram izdodās pieveikt 40 minūtēs, taču pārvarot trases lielāko daļu, tā iet lejup. Un jau beigu kilometros izdodās sasniegt finišam cienīgus ātrumus. Iespējams daudziem nebija pa prātam (lasi nepatika) izcirtumu vietas, kur daudz līkloču, celmu un zaru, arī tehnisku ķibeļu cēlonis. Bet jāsaka, ka šoreiz neveiksminieku ar šādām problēmām redzēju mazāk kā citas reizes. Tomēr nevar nepieminēt ļoti karstos laika apstākļus. Iespējams daudzviet bezvēja kabatās gaiss bija sasilis tālu virs 30 grādu atzīmes un ne visiem tas radīja komfortablu braukšanu. Taču kā īpašā odziņa jāpiemin Vaidavas upes forsēšana. Varbūt, ka ūdens līmenis nebija tas augstākais, bet patīkami jebkurā gadījumā. Es personīgi gan biju tā aizrāvies, ka tikai pēc finiša apjautu, ka biju izlaidis šo baudas pieturpunktu.

Mūsu komandai šī sacīkste izdevās un Apes trase bija gana pateicīga. Ne velti posmā esam starp labākajām komandām, līdzās Radisson Blue Cycling Team (mums tikpat punktu cik viņiem), bet tomēr esam ceturtie. Un tikai divus punktus aiz otrās vietas ieguvējiem TREK team. Arī divu posmu summā esam ceturtie un šogad komandu cīņas domājams izvērtīsies īpaši sīvas, jo šobrīd par kāroto trijnieku teorētiski var pacīnīties pat visas desmit komandas!

Un nobeigumā mazliet melnā humora. Skatoties apbalvošanu, kad pienāca laiks kāpt uz pjedestāla labākajām trijām komandām, sākās stiprs lietus. Tobrīd man ienāca prātā, cik labi, ka mēs tur neesam, jo taču salītu... un diez vai pjedestāls tad būtu tik „salds”, arī skatītāji bija pazuduši... Izklausās muļķīgi? Bet varbūt likumsakarīgi? Ticu, ka arī mūsu reize pienāks!

Nu, tad Smiltene, gaidi mūs!

Komandas vārdā,

Atis.