Latvijas MTB XCO čempionātā startēju trešo reizi, bet tas nemazina pirms starta satraukumu.

Trase šogad tika pamainīta, kuru pirms tam arī pāris reizes biju izbraukusi, lai iegūtu pārliecību par sevi, ka viss ir braucams. Manuprāt, mazāk tehniska, bet fiziski ļoti prasīga un tam arī biju gatava, ka viegli nebūs.

Startā pacīnījos par labu pozīciju, lai iebraucot mežā, kur sākas tehniskās vietas esmu priekšā un neviens netraucētu. Tās arī tika veiksmīgi izbrauktas, tad spēcīgi uzminos Laurenču kāpumā un varētu teikt, ka pirmo apli arī turpināju braukt tuvu maksimumam, lai izveidotu stabilu atstarpi ar konkurenti.

Turpinājumā atlikušos apļus jau braucu komfortablā tempā, taču arī ar katru uzbraukto kalnu sapratu, ka atstarpe joprojām turpina augt! Turpinājumā, laikam arī atslābuma un/vai noguruma rezultātā nobraucienā neliels kritiens un pirmo reizi saplēsti šorti.

Noteikti jāpiemin atbalsts trasē, kas vienmēr iedod papildus grūdienu, kad it kā fiziski jau esi izsmelts. Tā, piemēram, komandas biedre Aiga visos apļos sagaidīja un uzmundrināja mulčas kalnā gala. Kur katru reizi, kad es braucu domāju, ka kāpšu nost, bet redzot, ka tur ir Aiga, kas atbalsta, uzminu visas četras reizes. Tāpat jutu, ka arī visa MTB Garkalne komanda jūt līdz un priecājas par rezultātu.  Ne mazāk svarīgs ir komandas biedra Vitālija darbs, kurš ceturtdienas vakarā steidza salabot manu velo, lai sacensībās viss strādātu, kā tam jābūt. Un, protams, arī ģimene nodrošina milzīgu atbalstu visu sacensību laikā.  

Armands trasē padeva dzērienus, kā arī bija nodrošinājies ar rezerves ratiem un ar tiem skraidīja visu laiku no viena tehniskā punkta uz otru. 

Tas ir stāsts par sacensību dienu, bet es domāju, ka visiem ir skaidrs, ka Latvijas čempiones krekls MTB XCO ir tikai rezultāts tam darbam, kas tika ieguldīts ne sezonā trenera Toma Flakša vadībā. Kā arī Armands ir tas, kurš man iemāca tehniskas un taktiskas lietas un ir vislielākais atbalsts.

Komandas vārdā, 

Zane Ķelpe